Spiel '07 (1)

Tieši pirms nedēļām divām atgriezos no visai apdullinoša pasākuma, kas saucas Spiel un katru gadu notiek iekš Essenes Vācijā. Manus iespaidus par pašu notikumu var lasīt kur citur, kā arī noteikti tie caurvīsies dažos nākamajos ierakstos, bet šo rakstu es vēlētos veltīt vairākām spēlēm kuras es izmēģināju, atceros, bet nenopirku.. Tieši tā - NE-nopirku - tās palika Tur - Essenē. Kā arī nelielam iztirzājumam, kādēļ tā.

Izstāde notiek četras dienas, kas reizē ir gan pa daudz gan pa maz priekš tāda mēroga pasākuma. Klīsti apjucis, mēģini kaut ko uzspēlēt, kaut kur paej garām lielo rindu dēļ, kaut kas no tā patīk, bet kas cits izraisa vēlmi pagriezt muguru un doties prom.
Tā nu otrajā dienā nejauši uzgāju vienu stendu, kur manu aci piesaistīja plastmasas gabaliņu čupiņa, kura tapa tirgota zem nosaukuma GemBlo. Spēle nav pirmā svaiguma - tā izrādās ir Korejas 2005. gada ražojums un ir jau ieguvusi savu stabilu spēlētāju apjomu, toties man šī spēle ir nonākusi Wishlista pirmajā vietā. Spēles koncepts ir pavisam vienkāršs un noteikumi apgūstami divu minūšu laikā, kā arī spēlētāju skaits ir 2-6, kas padara šo spēli par derīgu visās situācijās. Spēles kauliņi ir košās krāsās, tik dzidri un kvalitatīvi, ka no pirmā skata šķiet patiešām slīpēti kristāli. Kā arī spēles estētisko skaistumu apraksta arī citāts tās mājaslapā:

Developer, enjoying the board games from the early age,
was so mesmerized by the beauty of jewel stone that he
was actually in the business of distributing the lovely
stones. In love with the hexagonal shape, he studied the
esoteric and the effects the shapes had in the human
sentiments. Artistically gifted, the developer focusing
on the aesthetic quality, designed the game that is made of 
beautiful decorative goods and also, great fun to play.

Nenopirkšanas iemesli ir ļoti vienkārši - jau gadiem ilgi esmu sevī kultivējusi uzskatu, ka visas labās spēles ir taisītas no koka, stikla un kartona un, ka plastmasa ir tikai lētu un neglītu spēļu izejmateriāls. GemBlo lika man no šī te uzskata, kājstarpē iežmiegtu asti, atkāpties.


Vēl viena spēle, kas man noteikti neliks mieru līdz pat nākamajam gadam būs Polarity. Viena no šīs spēles lielākajām burvībām ir tās netveramais un absolūti abstraktais gameplay. Spēles laukums sastāv no auduma kvadrāta uz kura ir uzvilkts rinķis un atzīmēts tā centrs, bet pati spēle tiek spēlēta ar 52 magnētiem, kuriem viena puse ir melna, bet otra balta. Šai spēlei noteikumi ir pietiekami vienkārši, lai tos īsā laikā spētu apgūt pat bērns, bet pati spēles gaita balstās vairāk uz izjūtām, nekā uz loģiku vai stratēģiju.
Rokoties pa šaj spēlei veltītajiem interneta resursiem, nejauši uzgāju pāris teikumus par to, kā šī spēle ir nākusi pasaulē.

Polarity esot dzimusi tālajā 1985. gadā, kad tās autors krāsojot magnētus priekš ziņojumu dēļa, tāfeles vai kā tamlīdzīga uzdūrās uz viena no spēles pamatakmeņiem - magnēta ripiņas nobalansēšana pret otru magnēta ripiņu uz vienas kantītes tā, lai šams paliek "karājoties" slīpi. Lai būtu kāda jēdzīga virsma, uz kuras paspēlēties ar janatklājumu, čalis paņēmis džutas gabalu, kas mētājies turpat studijā un tajā brīdī arī radās Polarity.

Spēli nenopirku pavisam primitīva iemesla dēļ. Nebija vairs oiro makā. :(


Lasīt tālāk!

Nāvīgā spuldzīte.

Šodien netīšām uzskrēju virsū nelielam eksekjūtablam failiņam ar nosaukumu "Anarchist Cookbook 2006", kur doti padomi, kā ar ikdienišķām metodēm savārīt lielākus vai mazākus mēslus. Iespējams savas vienkāršības pēc, tieši šis makgaiveriskais izgājiens manam vēl nenobriedušajam prātiņam lika sarosīties ar domu "kā varēj uztaisīt to šaujampulveri?" Tātad, pirms lasīt tālāk, noteikti pārliecinies, ka esi garīgi vesels, neesi terorists, esi pieaudzis cilvēks un tavs prātiņš ir nobriedis.
Apsolos iegūto informāciju praksē neizmantot!

Kā mēs labi zinām, pirmā reakcija cilvēkam ienākot tumšā telpā ir ieslēgt gaismu. Diemžēl tas var izrādīties fatāli, ja kāds nelabvēlis ir lasījis iepriekšminēto grāmateli.

No parastas kvēlspuldzes uztaisīt spridzekli ir pārsteidzoši vienkārši. Principā pati spuldzīte jau ir rūpnieciski isgatavots spridzeklis, tikai bez sprāgstvielas. No kā tad pamatā sastāv spuldzīte? Stikla kulba, kas ir piestiprināta (pielīmēta) pie metāla pamatnes, kas skrūvējas ligzdā, un kvēldiega. Viss. Vismaz pārējais mūs neinteresē.

Ir spuldzītes (ne visas gan), kurām nesaplēšot stikla kupolu, to var noņemt no pamatnes. Tas ir izdarāms uzmanīgi karsējot līmējuma vietu uz gāzes degļa līdz līme kļūst mīksta un kupols ir smuki noņemams. Ja spuldze nav izjaucama tādā veidā, tad ir jāizgriež caurums pašā kupolā, kas jau ir ķēpīgāka lieta. Tā kā spuldzē iekšā ir vakuums, vēlams to visu veikt piesardzīgi, lai savu topošo spridzekli nesaplēstu. Nu lūk. Atdzesējam izjaukto spuldzi līdz istabas temperatūrai. Tas ir ļoti svarīgs faktors, mēs taču negribam uziet gaisā paši. Piepildam spuldzes stikla kupolu ar kaut ko sprāgstošu, piemēram šaujampulveri un saliekam spuldzīti atpakaļ kopā. Ja kulba tapa noņemta karsējot līmi, tad pielīmējam to vietā ar epoksīdsveķiem, ja kulbā tapa iztaisīts cokums, tad var izlīdzēties un caurumu aizlīmēt kaut vai ar to pašu makgaivereni.
Tagad tikai atliek ar parastu spuldzīti pārliecināties, ka ligzdā elektrība patiešām ir atslēgta un ieskrūvēt "uzlaboto" spuldzīti tās vietā. Wholla!

Kā izrādās šāda tipa spridzekļi teroristu vidū esot ļoti iecienīti. 1. viegli un lēti pagatavojami. 2. Pat aizdomīgs potenciālais upuris, pirms pārmeklēt istabu, vai tajā nav spridzekļa, ieslēgs gaismu.

Katrā ziņā tagad noteikti, kad celšu sev māju, visus gaismas slēdžus saplānošu ārpusē pie telpas durvīm. Un ja jutīšu, ka man ir kāds ienaidnieks, vienmēr nēsāšu līdzi kabatas lukturīti spuldzīšu pārbaudei.

Secinājums: Lasot neveselīgu literatūru var iedzīvoties nopietnā paranojā. Turpmāk lasīšu tikai par telefona, kokakolas un bankas automātu apšmaukšanu un naktīs gulēšu mierīgi. :D


Lasīt tālāk!